Franks Mangs kopš 1990. gada strādā Accenture, kas ir starptautisks vadības konsultāciju, tehnoloģisko pakalpojumu un ārpakalpojumu uzņēmums. Accenture klienti ir pasaules lielākās kompānijas un tirgus līderi gandrīz visās industrijās, tostarp valsts pārvaldē. Franks ir bijis līdzās tehnoloģiju progresam kopš 80. gadu sākuma. Mēs jautājām viņam, kādas prasmes un zināšanas nepieciešamas cilvēkiem šodien un nākotnē. Savukārt, padomu, kā šīs prasmes attīstīt mācību stundās, lūdzām mūsu dalībniekiem Edijam Freimanim, Evijai Pumpuriņai un Agnesei Slišānei.


1983. gadā, vasarā pēc vidusskolas beigšanas Franks trīs mēnešus strādājis Audi pie montāžas līnijas. “Tas, ko es apjautu, man šķita ārkārtīgi nozīmīgi,” stāsta Franks. “Tajā laikā Audi pamatā bija divas auto ražošanas līnijas, no kurām viena tikko robotizēta. Tās darbu nodrošināja apmēram 50 roboti un trīs cilvēki, kamēr rūpnīcas otrā pusē bija vecā līnija, kur strādāju es un apmēram 50 mani kolēģi, būvējot auto šasijas. Mēs darījām to pašu darbu manuāli. Tas bija iespaidīgi. Te skaidri varēja redzēt pārslēgšanos no manuāla darba uz robotizētu darbu auto ražošanā.” Franks uzskata, tā ir maldīga izjūta, ka jautājums par to, ka tehnoloģijas atņem darbu cilvēkam ir aktualizējies tikai tagad. Arī 80. gados runāja par tehnoloģiju milzīgo ietekmi uz sabiedrību kopumā un to, ka drīzumā cilvēkam nebūs darba. Viņš komentē: “Līdz šim roboti ir aizvietojuši manuālo darbu. Ar to es domāju, smagu fizisko darbu. Pašlaik mēs to esam pieņēmuši. Tagad tehnoloģijas pārņem arī biroja darbu, un tas liek jautājumam aktualizēties ar jaunu spēku.”

IM absolvents, fizikas skolotājs Valdis Zuters

IM absolvents, fizikas skolotājs Valdis Zuters

Franks uzsver, ka nevajadzētu celt paniku, bet gan koncentrēties uz jaunu prasmju un zināšanu apguvi. “Atgriežoties pie Audi. Es pieņemu, ka šajā uzņēmumā ir automatizēts viss, kas var būt automatizēts. Par spīti robotu ienākšanai uzņēmums nodarbina vairāk cilvēku kā pagātnē, jo viņi strādā jomās un nozarēs, kuras agrāk nebija nepieciešamas. Automatizācija iznīcina atsevišķas darbavietas un amatus, bet tā radīs jaunas darbavietas. Tāpēc kopumā es nemaz neuztraucos, ka cilvēcei, īpaši Eiropā, vairs nebūs darba. Domāju, ka mēs varēsim piedāvāt darbu jomās, par kurām mēs vēl neko nezinām. Bet, lai to izdarītu, mums ir jāsaprot, ka jaunajai paaudzei ir nepieciešamas pavisam citādākas un sarežģītākas prasmes kā paaudzei pirms 30 gadiem. Vācijā un Eiropā kopumā jau tagad ir milzīgs pieprasījums pēc datorzinātniekiem, inženieriem, cilvēkiem ar augstākā līmeņa prasmēm. Šie darbi ir ar daudz lielāku pievienoto vērtību un interesantāki kā tie, ko aizvieto roboti.”


Tehnoloģiju attīstība var būt ļoti pozitīva, ja sapratīsim, kā paaugstināt cilvēku kvalifikāciju un attīstīt viņu prasmes. Franks uzsver, ka “tas neattiecas tikai uz tiem, kuriem pašlaik ir 10 gadi, tas attiecas arī uz tiem, kuriem ir 30 un 40 gadi. Viņiem priekšā ir vēl divdesmit profesionālā darba gadi. Mums ir jābūt gataviem piepildīt jauno darbavietu prasības un nepalikt tajā attīstības posmā, kur bijām, pabeidzot skolu un uzsākot profesionālās gaitas.” Lai gan lielu daļu pārņem roboti, Franks nedomā, ka cilvēkiem varētu aptrūkties darba. “Ja mēs salīdzinātu divas automašīnas, vienu, kas ir 30 gadus veca, un otru, kas radīta mūsdienās, tad mēs varētu nosaukt vismaz 30 līdz 40 detaļas, rīkus, sensorus un “gadžetus”, kuri agrāk vispār neeksistēja. Tie visi ir jāizstrādā, jāattīsta, jāuztur, tiem nepieciešams izstrādāt dizainu, programmatūru, tos vajag integrēt automašīnā, apkopt un galu galā pārdot.” 

 

Prasmes, ko sagaida darba devējs

“Nenoliedzami mazāk nepieciešamas ir cilvēka manuālas prasmes,” stāsta Franks. “Vairāk pieprasīts ir radošums, spēja sadarboties ar citiem cilvēkiem komandā, risinot problēmsituācijas, kurām nav piedāvāts ļoti konkrēts risinājums. Tas jāizstrādā un jārealizē komandā.” 
Viņš uzsver: “Izšķiroša ir spēja mācīties atkal un atkal. Kad es mācījos augstskolā, mums teica, ka 50% no tām zināšanām ko saņemam, nebūs pielietojumas pēc trīs gadiem. Domāju, ka pašlaik tas attiecas uz daudz plašāku profesiju klāstu. Ļoti konkrētās zināšanas, kuras mums ir pašlaik, pēc 10 gadiem, visticamāk, nepielietosim tādā pašā veidā kā šodien. Mums ir jāsaprot, ka mācīšanās nebeidzas ar skolu, ir jāturpina mācīties, vienkārši cita formā.”
Meklējot kolēģus Accenture, dod priekšroku tiem, kuri ir ziņkārīgi, kuri māk strādāt komandās un ir gatavi tikt galā ar negaidītām situācijām. IT nozarē mēs nezinām, kas notiks pēc trīs mēnešiem, iespējams, būs jāstrādā ar citu projektu, citā ražotnē, iespējams, pavisam citā vietā. Dažus cilvēkus biedē neziņa par to, kas notiks pēc 3 mēnešiem, citiem tas šķiet aizraujoši. Mēs meklējam cilvēkus, kuri nenoteiktību redz kā izaicinājumu un iespēju, nevis draudu.”
Lai iegūtu nepieciešamās prasmes darbā, Franks iesaka nebēgt no tā saucamajiem “smagajiem priekšmetiem” un attīstīt savu loģisko domāšanu, mācīties matemātiku un fiziku. Šo priekšmetu ietekme uz nākotni, iespējams, būs lielāka nekā pagātnē. Arī nozarēs, kuras līdz šim neesam saistījuši ar matemātiku, arvien vairāk parādās informācijas tehnoloģijas, statistika, ko ir svarīgi izprast, lai būtu patiešām labākais šajās jomās un to nedrīkst aizmirst.”
„Manuprāt, skolas uzdevums ir ieinteresēt bērnus un palīdzēt viņiem iemācīties, kā mācīties, analizēt un dot viņiem pieeju, kas palīdz pilnveidot šīs prasmes, ļaut izmēģināt un attīstīt savas intereses, un atbalstīt viņus ar metodēm. Izglītības uzdevums ir iemācīt mācīties un salikt lietas kopā, nevis mācīties konkrētas programmas, programmēšanas valodas, apgūt detaļas,” saka Franks.
“Tehnoloģijas ir rīks, kā tikt līdz vēlamajam rezultātam. Es nekad neesmu interesējies par IT tikai tehnoloģijas dēļ. Mani interesē, kā pielietot to, ko IT var piedāvāt reālajā dzīvē un biznesā. To mums vajadzētu attīstīt katrā skolēnā. Pat ja viņš neskatās programmēšanas vai programmatūru izstrādes virzienā, bet vēlas kļūt par skolotāju, vadītāju, ārstu vai jebkuras citas profesijas pārstāvi, ir svarīgi, lai viņš saprot, kā lietot piedāvātās tehnoloģijas, lai padarītu savu ikdienu vieglāku un produktīvāku,” norāda Franks.

 

Kā to dara skolā?

Edijs Freimanis, IM dalībnieks, fizikas skolotājs.

Edijs Freimanis, IM dalībnieks, fizikas skolotājs.

Edijs Freimanis, fizikas skolotājs.
Edijs norāda, ka patstāvīgās mācīšanās prasmes ir ļoti svarīgas, tāpēc skolēni tās attīsta arī viņa stundās. Edijs stāsta: „Ticu tam, ka skolēniem ir jāiemāca uzņemties atbildību par savu zināšanu un prasmju apguvi, jāparāda, kā identificēt tos mācīšanās veidus, kuri katram individuāli darbojas vislabāk un jāpalīdz saskatīt mācību sasniegumus, kas ir ļoti svarīgs motivējošais rīks.
Viens piemērs, kā fizikā var apgūt patstāvīgās mācīšanās prasmes, ir objektīvi izvērtēt savu darbu. To darām katras tēmas noslēdzošajā nodarbībā, kurā skolēni atskatās uz tēmā apgūto, patstāvīgi izvērtē un identificē tās tēmas, kuras apguvuši vislabāk un kuras vēl nepieciešams pilnveidot. Nodarbības laikā skolēni paši uzstāda sev mērķi un strādā, lai maksimāli pilnveidotu tās zināšanas un prasmes, par kuru apguvi nav tik ļoti pārliecināti. Stundas beigās, atskatās uz tām zināšanām un prasmēm, kuras stundas laikā izdevies pilnveidot, un izvērtē, cik lielā mērā uzstādītais mērķis ir sasniegts. Grupu darbus redzu, ka iespēju attīstīt skolēnu spēju mācīties citam no cita un prasmi sniegt un saņemt konstruktīvu atgriezenisko saiti. Viens piemērs ir grupu darbs, kurā skolēni izstrādā infografiku par kādu fizikālu parādību. Darba laikā grupas cita citai sniedz komentārus par to, kas infografiku izstrādē ir izdevies vislabāk un ko vēl būtu nepieciešams pilnveidot. Pēc tam skolēni, uzklausot atgriezenisko saiti no klasesbiedriem, pilnveido savus darbus. Savās stundās uzsveru atgriezeniskās saites sniegšanu un uzklausīšanas nozīmi un mācu skolēniem to, ka viņi cits citam var būt lielisks mācību resurss.” 

Agnese Slišāne (centrā) kopā ar savām skolniecēm, prezentējot mācību uzņēmumu "Rainy".

Agnese Slišāne (centrā) kopā ar savām skolniecēm, prezentējot mācību uzņēmumu "Rainy".

Agnese Slišāne, ekonomikas skolotāja.
„Manuprāt, lielisks veids, kā skolēnus sagatavot dažādu problēmsituāciju risināšanai, ir sniegt viņiem iespēju risināt īstas situācijas no biznesa vides. Ekonomikā ar skolēniem izmantojam situāciju analīzes, kas ir reālu situāciju apraksti. Tas ļauj “pieredzēt” un drošā vidē risināt situācijas, ar ko kāds jau ir saskāries. Lai šo uzdevumu veiktu, ir nepieciešams iedziļināties. Katrai konkrētajai situācijai ir nepieciešamas arī teorētiskās zināšanas (mikro vai makro līmenī) un radošums, lai meklētu risinājumus un spētu pamatot tos citiem skolēniem, kā arī ieraudzīt cēloņu un seku sakarības,” stāsta Agnese.
Pēc savas pieredzes Agnese atzīst, ka prasmes plānot, analizēt un strādāt komandā, uzņemties atbildību lieliski attīsta mācību uzņēmumu veidošana. Sākotnēji tā palīdz mikroekonomikas apgūšanai, bet pēc tam skolēni “redz” savu uzņēmumu valsts un pasaules kontekstā, kas ir makroekonomiskais līmenis. Mācību uzņēmumu veidošana ir būtiska, lai skolēni mācītos par dažādiem komercdarbības aspektiem, caur sev pievilcīgu prizmu, realizējot savas intereses.

Evija Pumpuriņa IM vasaras skolā.

Evija Pumpuriņa IM vasaras skolā.

 Evija Pumpuriņa, vēstures skolotāja
Runājot par spēju uztvert izaicinājums kā iespēju, nevis draudus, vēstures skolotāja Evija saka: „Pati būtiskākā lieta ir veidot skolēnos pārliecību par saviem spēkiem. Bez ticības sev jebkuras pārmaiņas un maz zināma nākotnes trajektorija rada bailes un nedrošību. Skolotāja darbībām šajā kontekstā ir milzīga nozīme, jo tieši viņš ir atbildīgs par tādas klases vides veidošanu, kas atbalsta katru skolēnu un iedrošina ticēt sev. Lai tas izdotos, es savās stundās esmu ieviesusi skolēnu savstarpējo atbalsta sniegšanu, kuras mērķis ir pārliecības veidošana. Skolēni stundās darbojas kā palīgi: palīdzot cits citam saprast kļūdas, viņi izjūt savu varēšanu. Skolēni novērtē šādu pieeju. Stundas beigu refleksijā viņi ne reizi vien atzinuši, ka tieši klasesbiedra palīdzība viņiem ļāvusi saprast savas kļūdas un virzīties uz priekšu.”
Stāstot par sadarbības prasmju attīstīšanu Evija uzsver: „Bērnam sadarbība nav pašsaprotama. Skolēni a priori neprot sadarboties, ja viņiem tas nav ticis mērķtiecīgi mācīts. Rīks, kuru es izmantoju skolēnu sadarbības veidošanai, ir skolēnu sniegta atgriezeniskā saite par klasesbiedra darbu pēc 3P principa (PASLAVĒ, PAJAUTĀ, PIEDĀVĀ). Atgriezenisko saiti sniedz viens skolēns citam par projekta darbu tā izstrādes posmā (pirms darbu vērtē skolotājs). Projekta darbus skolēni veido grupās. Sniedzot atgriezenisko saiti, daļa no grupas dodas pie klasesbiedriem no citas grupas. Vismaz viens skolēns no grupas paliek pie projekta darba un iepazīstina atnākušos klasesbiedrus ar paveikto. Klausītāju uzdevums ir sniegt atgriezenisko saiti par darbu, izmantojot 3P principu. Ļoti būtiski, lai skolēni sakāmo sāktu ar uzslavu, izceltu vismaz vienu lietu, kas darbā ir labi izdevusies. Tikai tad, kad tas ir izdarīts, drīkst pāriet pie jautājumiem un ieteikumiem. Tas ir būtiski, jo cilvēka prāts lieliski spēj saredzēt trūkumus un kritizēt. Uzslavas sniegšana ne tikai trenē skolēnu ieraudzīt labo, bet arī padara atgriezenisko saiti konstruktīvāku. Arī jautājumiem un piedāvājumiem darba izstrādes posmā ir liela vērtība – tie palīdz darba veidotājiem mainīt prioritātes, pārplānot laiku vai gluži vienkārši pieķerties lietām, kuras izstrādes posmā ir piemirstas.”