Mārtiņš Bērziņš
Mārtiņš ir viens no tiem, spožajiem jaunajiem ekonomikas ekspertiem, kura prātu, zināšanas un darba spējas profesionāļi ātri pamanīja un kura karjera likumsakarīgi virzījās augšup. Viņš pamēģināja šo ceļu, novērtēja iespējas un konsultēja nopietnus projektus, kuru vērtība mērāma vairākos miljonos latu. Tomēr Mārtiņš uz laiku izvēlējās savas zināšanas, nevis turpināt pārdot par labu naudu, lai citi no tām nopelnītu vēl vairāk, bet ieguldīt tās skolēnos – jaunos cilvēkos, kuri vēl ir tikai sava ceļa meklējumos. „Vienam droši vien panākumu latiņa sākas no miljona latu, man – tā ir apmierinātība un prieka sajūta par savu darbu,” saka Mārtiņš. Uzsākot dalību Iespējamā misijā, Mārtiņam bija ļoti spēcīga vēlēšanās padarīt savu darba dzīvi jēgpilnāku.
Mārtiņš saka, ka strādājot par skolotāju lielāko gandarījumu gūst no skolnieku uzticēšanās. No tā, ka viņam tiek prasīti padomi. Viņš jūtas vajadzīgs un dodošs, gan atzīstot, ka, jo īpaši no beidzamo klašu jauniešiem, ikreiz arī gūst pats. Viņu risinājumi un skatījums uz lietām, nereti Mārtiņam liek ieraudzīt jaunus aspektus un citu leņķi, kā uzlūkot notiekošo.
Piepildījumu un lepnumu sniedz sajūta, ka caur tavu darbību, dotām zināšanām, ierosmi, kāds pasper soli uz priekšu savā attīstībā. Matemātikas stundas Mārtiņš organizē, kā diskusiju grupas, kur kopīgi tiek meklēti dažādi risinājumi vienai situācijai. Viņš uzskata, ka daudz svarīgāk ir cilvēkiem izraisīt un attīstīt domāšanu, nevis tehniski pielietot formulas. Turklāt viņš pārliecinājies par rezultātu šādai pieejai. Savrupākais un klusākais klases puika, caur Mārtiņa dotajiem izaicinājumiem, pakāpeniski apliecināja sevi kā izcilu, matemātiski analītisku prātu. Rezultātā šis jaunais cilvēks ieguva daudz lielāku pašapziņu, kļuva atvērtāks un skaidrāk apzinājās savas spējas un virzību dzīvē. „Es saprotu, ka tas nebija tikai mans nopelns,” saka Mārtiņš „Tomēr tas, ka katrā cilvēkā centies uztaustīt viņa resursus un atklāt tos viņam pašam, ir gan savdabīgs psiholoģisks azarts, gan izraisa milzīgu gandarījumu par to, ka esi palīdzējis tam notikt.”
Mārtiņš smaidot saka, ka iepriekš mēģinājis izvairīties no pārdošanas prasmju apgūšanas, bet, kad nonācis skolā, bez šo spēju regulāra treniņa, nav bijis iespējams strādāt. Šajā ziņā izglītības joma maz atšķiroties no biznesa – abās vietās veiksmes atslēga slēpjas prasmē „notirgot” savu ideju. „Tev jāliek otram just, ka viņam tavs priekšmets ir vajadzīgs,” Mārtiņš vērtē matemātikas pasniegšanas procesu „Jāatrod veids, kā konkrēto cilvēku ieinteresēt. Ja izdodas, tas jau ir ceļš uz panākumiem.”
Atnākot uz Iespējamo misiju, Mārtiņu nebiedēja, ka skolotāja darbs nav vieta peļņai. Mārtiņš uzskata, ka cilvēki dzenās pēc „miljona”, lai radītu sev drošības sajūtu. Mārtiņā šī drošības sajūta un pārliecība ir nevis naudas dēļ, bet aiz tā, ka viņš apzinās savu vērtību un dara to, kas sagādā prieku. Viņš novērtē resursus (zināšanas un pieredzi), kas viņā ir uzkrātas un uzskata to par savu kapitālu, kuru šobrīd bagātina un ar kuru viņš dzīvē nepazudīs. Divu gadu laikā strādājot skolā, Mārtiņš atzīst, ka jūtas ļoti piepildīts. Lai arī turpmāk, iespējams, viņš pievērsīsies uzņēmējdarbībai, skolā iegūtās zināšanas un iemaņas ir bagātīgs resurss. Arī turpmāk paralēli citam darbam, Mārtiņš darbosies izglītības jomā.
