Mūsdienu pasaule ir ļoti plūstoša un mainīga. Cilvēki, zināšanas, idejas, kārtība, pilsētas, lauki, viss nepārtraukti attīstās un pielāgojas arvien citādai realitātei. Arī Latvijas skolas ir ierautas šajā globālajā virpulī, kas nu ir izsūcis bērnus no laukiem un ik pēc brīža apgriež otrādi priekšstatus par labu mācīšanas praksi.
Viens no Latvijas risinājumiem mainīgajai demogrāfiskajai situācijai ir principa „Nauda seko skolēnam” ieviešana. Izglītības sistēmas nauda tiks sadalīta starp novadiem, balstoties uz skolēnu skaitu tajos. Tālāk starp skolām naudu sadalīs pašvaldība, cenšoties no augšas, optimizējot skolu tīklu, uzlabot naudas izlietojumu. Šis naudas sadales princips noteikti ir labāks kā iepriekšējā tarifikācijas sistēma, tomēr tas atstāj neatbildētus vairākus jautājumus. Kā panākt, ka ekonomijas nolūkos netiek slēgta vecāku un bērnu mīlēta skola? Kā pārvarēt vecāku un vietējās sabiedrības pretestību no augšas uzspiestai skolas slēgšanai? Kā vienlaikus ar skolu optimizāciju sasniegt bērnu sekmju līmeņa kāpumu? Kā nodrošināt, ka arī pēc reformas beigām jaunizveidotā sistēma arvien tieksies uzlabot skolēnu sekmes? Kā turpmāk pielāgot skolas arvien ātrāk mainīgajai pasaulei? Vai var radīt skolas kā eksportspējīgu biznesu, kas nestu Latvijai arī bagātību?
Zviedrijas atbilde šim jaunā laikmeta izaicinājumam ir nākošais solis aiz „nauda seko skolēnam” - skolu vaučeru sistēma. Vaučers tiek izsniegts nevis pašvaldībai, bet vecākiem, nododot tiesības nosūtīt bērnu gan publiskā, gan privātā skolā. Skola naudu saņem no vecākiem. Skolu direktoriem tiek sniegtas plašas pilnvaras mācību un saimnieciskā procesa organizēšanā, centralizēti nosakot tikai algu apmēru. Būtisks sistēmas elements ir publiski pieejami skolu centralizēto eksāmenu rezultāti un skolu apsekojuma vērtējumi. Vecāki, balstoties uz zināšanām par skolas relatīvo veikumu un izmantotajām metodēm, izvēlas savam bērnam piemērotāko. Var teikt, ka izglītības kvalitātes uzraudzības un skolu tīkla optimizācijas funkciju veic vecāki, izmantojot valsts piegādātus datus, valstij nosakot un kontrolējot mācību gala rezultātu.
Direktoriem piešķirtā brīvība sniedz iespējas izmēģināt jaunas mācību metodes. Novērtējums ar centralizēto eksāmenu starpniecību sniedz tūlītēju atgriezenisko saiti. Labās skolas saņem arvien vairāk bērnu un var paplašināties, ierīkojot skolu ķēdes. Vai gan nebūtu jauki, ja vislabāko skolu metodes arvien izplestos un neveiksmīgos direktorus aizstātu jaunu, veiksmīgu metožu nesēji? Zviedrijas pieredze liecina, ka šādā kapitālistiskā, brīvā tirgus sistēmā rodas daudz interesantu izglītības inovāciju. Sekmīgākās, interesantākās zviedru privātskolas jau ir atvērušas filiāles pat Anglijā. Arī Latvijai ir laiks pilnveidot „nauda seko skolēnam” un sekot Zviedrijas paraugam un, iespējams, arī mūsu skolēnu sekmes PISA eksāmenos būs starp pasaulē labākajām, bet skolotāji Anglijā pelnīs pārvaldot Latvijas skolu filiāles.
Jānis Ošlejs
SIA Primekss vadītājs
