No 14. jūlija līdz 16. augustam programmas Iespējamā misija dalībnieki Vasaras akadēmijā Alūksnes rajona Alsviķos un Saldus rajona Druvā Latvijas Universitātes un citu augstskolu mācībspēku, skolotāju metodiķu, izglītības politikas ekspertu un līderības jomas profesionāļu vadībā apguva skolas darba organizāciju, mācību procesa plānošanu, vērtēšanu mācību procesā, mācību metožu mērķtiecīgu izvēli un izmantošanu, klases vadību — produktīvas mācību vides veidošanu, personīgo izaugsmi — līderību, lai sekmīgi uzsāktu mācību darbu skolā 1. septembrī kā pilna laika skolotāji. Vasaras akadēmija bija pirmais posms mācību un atbalsta programmai, kas turpināsies divus gadus. Vienlaikus katru jauno skolotāju ikdienas darbā atbalstīs pieredzējis kolēģis — mentors.
Skatīt VIDEO - dalībnieki stāsta par savu pieredzi un ieguvumiem Vasaras akadēmijā.
Teorētiskas un praktiskas nodarbības mijās ar hobiju vakariem, neformālām sarunām un tikšanās reizēm ar pašreizējiem Latvijas līderiem — Ēriku Stendzenieku, Ingrīdu Blūmu un citiem.
Kā paši jaunie skolotāji vērtē Vasaras akadēmijas 5 nedēļas? Ko uzlūko par lielāko ieguvumu, cik gatavi jūtas skolotāja darbam un ko uzskata par nepieciešamu paveikt vispirms katrs savā klasē? Vārds 12 jaunajiem Iespējamās misijas dalībniekiem! Tā viņi jutās un domāja pēc Iespējamās misijas Vasaras akadēmijas izlaiduma, pirms jaunā mācību gada.
Linda Beķere:
«Īpaši gribu uzsvērt Vasaras akadēmijas emocionālo
pusi. Sastapu kolosālus cilvēkus ar lieliskām idejām! Turpmākajos divos gados noteikti jutīšu vienpadsmit cilvēku plecu. Ļoti piepildītajās dienās no deviņiem rītā līdz pat deviņiem desmitiem vakarā tik daudz spējām ņemt pretī tāpēc, ka valdīja lieliska emocionālā gaisotne, patīkamas attiecības, jutām vadītāju un pārējo dalībnieku atbalstu. Ja mēs būtu tikai sausi mācījušies, tad varbūt puse no zināšanām tā nebūtu iegūlušās, neveidotos īstā izpratne. Neatsveramas zināšanas un prasmes, ko intensīvi katru dienu apguvām piecās nedēļās, dažā labā augstskolā neiemāca veselā studiju gadā.
Pilnīgi noteikti esmu gatava skolai un nevaru vien sagaidīt mācību gada sākumu! Gribu likt lietā visu, ko mums mācīja un kam gatavoja. Ticu, ka būs labi. Lai ko darītu skolā, domāšu, kāpēc to daru, kā daru, ko skolēniem tādējādi dodu. Ikviena darbība ir solis uz kādu mazu mērķi, savukārt tie kopā ved uz lielo.
Mācību gada sākumā vispirms jānodibina kontakts ar skolēniem. Iešu ar vēlmi viņus iepazīt, sākumā vairāk vērošu, mēģināšu noskaidrot skolēnu prasības, lai no savu zināšanu krājuma paņemtu viņiem visnoderīgāko. Katrai klasei tas būs kaut kas savs.»
Mārtiņš Bērziņš:
.jpg)
«Domāju, ka lielākais ieguvums ir ieskats skolotāja darbā. Tas dod pārliecību, ka spēšu to pienācīgi veikt. Lielākās bažas pirms akadēmijas man radīja klasvadība un tematiskā plānošana, bet akadēmijas laikā šos jautājumus pienācīgi apskatīja.
Cik gatavs esmu skolas sākumam? Kā matemātikas un biznesa ekonomisko pamatu skolotājs teikšu: par 70 procentiem. Māku plānot darbu dažādos līmeņos, esmu gatavs dažādām situācijām klasē, esmu guvis ieskatu skolas organizācijā un apzinos arī skolotāja — līdera nozīmi. Ja mana gatavība ir pāri par 50 %, tad es darbu uzņemos!
Sākumā noteikti iepazīstināšu ar sevi, lai skolēni zina, ko no manis var sagaidīt. Atklāšu arī savus noteikumus. Tie nebūs pārāk stingri, bet to ievērošana gan! Tālāk man svarīgi būs iepazīties ar bērniem, lai uzzinātu, ko no viņiem varu sagaidīt. Tie ir pirmie soļi, lai varētu sekmīgi veikt mācību darbu.»
Inga Deigele:
.jpg)
«Viena lieta ir profesionālā puse, zināšanas. Pirmajās lekcijās runājām vispārīgi, ko gribam sasniegt, un man nebija īsta priekšstata, kā to paveikt. Tagad man vismaz ir ideja, ar ko sākt, arī drošības izjūta, ka tas ir iespējams. Tas pirmkārt. Otrkārt, ļoti priecājos par Vasaras akadēmijā sastaptajiem unikālajiem cilvēkiem un piedzīvotajām attiecībām. Lai gan vasaru tikpat kā neredzēju, to atsvēra darbošanās kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Katrs ir tāda bagātība!
Vai esmu gatava skolai? Mēs iepazināmies ar saviem mentoriem, un man ir ļoti labs palīgs un atbalstītājs. Tas ir cilvēks, ar ko varēšu sadarboties, lūgt padomu, ja būs neskaidrības. Profesionālos jautājumus esam izrunājuši, izvirzītie mērķi ir skaidri. Tas viss ļauj droši sagaidīt mācību gada sākumu.
Man nav priekšstata par visu mācību gadu, bet domāju, ka tas vēl radīsies. Vēl nevaru izvirzīt mērķus, kā strādāt, jo neesmu redzējusi tos, ar kuriem būs jāstrādā. Klasē vispirms gribu izveidot attiecības ar skolēniem! Ja to nav, tad vari mācīt, kā gribi, neviens tevi neņems pretī. Man ir padomā, kā attiecības izveidot. Akadēmijā par to runājām, nojēga ir.»
Viesturs Eglītis:
«Lielākie ieguvumi ir zināšanas, prakse pedagoģijā, kas man bija īsts jaunums. Salīdzinājumā ar paša iepriekšējo pieredzi viss ir jauns. Esmu guvis atziņu, ka var būt citādi, labāk, nekā pats skolā esmu pieredzējis. Zinu arī, kā darīt, lai citi gūtu labumu.
Gatavības izjūta ir, bet, protams, trūkst īstas pārliecības, ka viss izdosies kā plānots. Ir optimisms, ka būs labi, bet ir arī mazs izbīlis, domājot, kas īsti skolā sagaida.
Vispirms jāiepazīst klase, jo katrs skolēns atšķiras, katrai klasei ir savs mikroklimats. Kopīgu valodu var atrast, ja skolēni zina, kas viņiem atrodas klases priekšā un ko no viņiem sagaida. Man savukārt jāizdibina, ko es varu sagaidīt no klases, un tad jāmēģina viņus virzīt uz savām, skolotāja vēlmēm.
Kā iepazīt skolēnus, ir skaidrs. Ja tu esi patiess un atvērti ej pie citiem, viņi kļūst patiesi pret tevi. Protams, skolotājam ir jānovelk zināma disciplīnas robeža.
Pirmo soli kā konkrētu izpausmi akadēmijas pasniedzēji vairāk atstāja mūsu ziņā. Pašiem jārod sākuma risinājums. Man ir pārliecība, ka to varu paveikt, bet īsto pieeju radīšu tikai uz vietas.»
Anna Gabriša:
«Vasaras akadēmijā esmu ieguvusi tiešām daudz — gan ļoti noderīgas zināšanas, gan sevi pilnveidojusi, gan apzinājusies savas stiprās un vājās puses. Noteikti neatsverama lieta ir iegūtie jaunie draugi un domubiedri.
Pirmais, ko noteikti vēlēšos izdarīt, ieejot savā skolā, ir saprast skolēnus. Kādi viņi ir, cik motivēti, ko zina, ko sagaida? Ļoti svarīga būs arī iejušanās jaunajā kolektīvā. Un tad tik jāliek lietā iegūtās prasmes un zināšanas!
Dabiski, ka izjūtu nelielu uztraukumu, bet tā tas ir pirms visa jaunā. Kā viss būs un izdosies? Ticu, ka būs labi. Uztraukumu mazina apziņa, ka mani sagaida labs skolotāju kolektīvs un krietns, stiprs Iespējamās misijas plecs, kam vajadzības gadījumā varēšu lūgt atbalstu un palīdzību.»
Sergejs Hruļovs:
«Esmu sagatavojies tuvākajiem mēnešiem pilnībā. Man iedeva lielo bildi, kas notiek izglītībā, un atbildes uz specifiskiem jautājumiem, kā stundu plānošana un klasvadība. Esmu ieguvis nepieciešamo minimumu, visu iespējamo, ko piecās nedēļās, intensīvi mācot, varēja iedot, lai ietu uz skolu.
Nav pārvērtējamas akadēmijā valdošās lieliskās attiecības — gan pašu dalībnieku vidū, gan no vadītāju puses. Zane un Inga ļoti daudz domāja par mums un deva visu labāko. Arī pateica kādu spēcīgāku vārdu, kad tas bija nepieciešams. Tā, kā īstām mammām klājas! Jā, patika tas, ka akadēmijas laiku piepildīja ne tikai mācības, bet arī emocionālā puse, attiecību vērtības.
Esmu gatavs tuvākajam laikam. Mums kā tādiem burvju māksliniekiem ir iedota triku cepure, kur ielikt roku un izvilkt zaķīšus. To pietiks mēnešiem diviem. Tad jāmācās tālāk, jo ar šo akadēmiju beidzas tikai pirmais mācību posms.
Skolā vispirms lūkošu efektīvi diagnosticēt savus skolēnus (no 3. līdz 6. klasei), izprast, ko viņi spēj. Vai agrāk iegūtās atzīmes atspoguļo viņu spējas? To noskaidrojot, varētu tālāk domāt, kā kvalitatīvāk iemācīt. Kā noteikt skolēnu spējas, man ir skaidrs. Varu sastādīt uzdevumus, testus, turklāt man ir iespējas konsultēties ar citiem skolotājiem. Līdztekus gribētu uzsākt basketbola sekciju. Apzinos, ka tajā visā vajadzīgs labs līdzsvars.»
Liene Jurgelāne:
«Vasaras akadēmija deva priekšstatu par vispārējo ainu Latvijas skolā, izglītības sistēmā, apguvām metodoloģiju. Mūs sagatavoja, cik labi vien iespējams, neesot reālā solā. Kad pati biju skolniece, tad redzēju skolu no skolnieces puses, un tāds ir vidusskolēns, viņš nedomā par citām vidusskolām un sistēmu.
Vai esmu gatava darbam? Jā. Gribas iegūtās zināšanas likt lietā. Taisnība, brīžam likās, ka mūs gatavo hipotētiskai, iedomu skolai. Gan jau mums vēl radīsies daudz jautājumu, saskaroties ar dzīvo skolu. Tāpēc tiešām gribas redzēt reālu skolu un klases. Vēl nedaudz atpūsties, bet tad — pie darba!
Pirmais solis klasē būs izveidot noteikumu listi un nodibināt saikni, lai skolēni izprastu mani kā jauno skolotāju un manas metodes. Gribu pēc iespējas sadraudzēties. Tā, lai mani nopietni uztvertu un lai es spētu iemācīt. Tas būtu pirmajos mēnešos.»
Arnis Kleinbergs:
«Vasaras akadēmijā ir vairāki ieguvumi. Vispirms tas ir cilvēciskais faktors. Satiku cilvēkus ar radnieciskām interesēm. Reizē arī atšķiramies, bet esam labi sadraudzējušies. Mums bija iespējas ne tikai apgūt teoriju, to, kā organizēt stundas, bet arī citam no cita iedvesmoties, un izrādījās, ka ikvienam ir kaut kas unikāls, kas citiem noder. Augstskolā reizēm pusi kursa neinteresē, ko profesors stāsta. Šeit tā nebija, šeit visi bijām domubiedri, un, ja vajadzēja, tad cits citu pavilkām līdzi. Man bija izdevība būt kopā ar gudriem, inteliģentiem, daudzpusīgiem, jaukiem cilvēkiem, no kuriem daudz mācījos.
Otrs ieguvums ir krietnā zināšanu bagāža, un svarīgi atkal tas, ka mācījāmies caur emocijām. Lielākoties tas notika tiešām interesanti. Visi svarīgākie jautājumi ir vismaz ieskicēti, un teorētiskā bāze sniedz drošību. Par to, ka daudz ko jau protu izmantot, pārliecinājos, vadot stundas Vasaras akadēmijā. Taisnība, vienlaikus jāievēro daudz apsvērumu, informācijas apjoms ir liels, bet pamazām to visu sakārtošu.
Iepriekš nedaudz biju strādājis skolā, tāpēc sākumā, ierodoties akadēmijā, domāju — turpināšu to pašu. Ātri vien pārliecinājos, cik maz esmu zinājis un lietojis no tā, ko akadēmijā mācīja. Es biju darījis tikai pēc sava prāta, taisnība, reizēm pēc nojautas arī pareizi. Biju centies, bet tagad varu atzīt, ka pilnvērtīgi nestrādāju. Sapratu, kāpēc manas stundas reizēm nebija gana saistošas. Tagad profesionālajā ziņā esmu gluži cits cilvēks. Protams, zināms pluss ir tas, ka skolas vidi esmu pieredzējis, tomēr atrodos uz vienas starta līnijas ar pārējiem. Arī tāpēc, ka skola nebūs iepriekšējā, bet cita.
Labi apzinos, ka iesākumā sagaida melnā maize. Darbs jāsaplāno — pa tematiem, katrai klasei, tuvākajam laikam un tad arī mācību gadam. Tas ir liels un smags darbs, bez kura neiztikt. Tikai pēc tam nāk saskarsme ar skolēniem. Par plānošanas milzu nozīmi pārliecinājāmies akadēmijā. Nekāda aktivitāte neglābs skolotāju, ja viņš ieraidīsies stundā nesagatavojies. Skolēni uzreiz manīs, un iznāks tikai haoss. Un otrādi, ja skolēni jūt skolotāja gatavību, spēju pamatot savas darbības, tas ievērojami atvieglo darbu. Visbeidzot, un tas arī vēl pieder sākumam, jāiepazīst ne vien skolēni, bet arī kolēģi. Savu mentoru jau esmu saticis.»
Edīte Millere:
«Apmēram ir skaidrs, kas ir skola, kā un ko mācīt. Svarīgi ir pašai sevi izzināt, izprast veidu, kā uzrunāt bērnus. Sākumā man bija abstrakta ideja par skolu. Tagad ir dota bāze, lai uzsāktu darbu. Ceru, ka izdosies. Visticamāk, ka izdosies. Aizvadītās piecas nedēļas ir radījušas krasas pārmaiņas.
Ceturtajā akadēmijas nedēļā radās atziņa, ka tagad pietiek mācīties, ir jāiet un jādara! Un tad līdztekus darbam jāmācās tālāk. Šķiet, tāds klikšķis notika lielākajai daļai no mums. Jā, noteikti esmu gatava jaunam darba cēlienam.
Vispirms būs svarīgi piesaistīt skolēnu uzmanību. Tas ietver daudz ko. Pirmās dienas būs īpaši svarīgas. Jāpanāk, lai mani uztvertu kā cilvēku, kurā vērts ieklausīties.»
Inese Pelnēna:
«Sākumā domāju — ārprāts, ko piecās nedēļās varēs sadarīt!? Ko visu laiku mācīsimies!? Taču jau pēc pirmajām brīvdienām tā gribējās braukt atpakaļ! Ieguvām neatsveramas, vispusīgas zināšanas par skolu vispār un par vadību, turklāt mācību gaitu pavadīja emocionalitāte, tāpēc zināšanas saistījās kopā, mēs daudz analizējām un jau apgūto lietojām.
Piecas nedēļas bija arī ļoti sakarīgi pavadīts laiks, jēgpilna atpūta. Labi sadzīvojāmies, savstarpēji iepazināmies. Akadēmijā izveidojāmies kā kolektīvs, arī skolā sagaida sava saime ar katra indivīda plusiem un mīnusiem. Tas jāizprot un jāpieņem.
Vai jūtos gatava? Vēl vajag mazliet laika, vismaz nedēļu, lai viss nosēstos. Kādu dienu gribu mājās izgulēties, tad mierīgi pasēdēt un padomāt. Tas viss būs! Bet zināšanas ir iegūtas, un es esmu gatava.
Esmu daudz domājusi, ar ko sākt. Skelets ir gatavs, zinu, par ko gribu runāt ar klasi. Vēl jāpadomā, tieši ar kādiem vārdiem teikt, lai bērnus pa īstam uzrunātu.»
Santa Prancāne:
«Esmu ieguvusi diezgan pamatīgu instrumentu bāzi gan metodikā, gan
klasvadībā, gan stundu un tematu plānošanā, man ir priekšstats, kā skola izskatās no augšas — no Izglītības un zinātnes ministrijas puses, no novadu domju puses un no pašas skolas raugoties. Bet tā visa, protams, ir tikai teorija, tāpēc ar nepacietību gaidu 1. septembri ar īstu skolu un bērniem!
Man darbs būtībā jau ir sācies, jo esmu sākusi iepazīt savu skolu un vēl pirms 1. septembra ir jāuzraksta gada mācību tematu plāni, tā ka man jau ir iespēja izpausties, lietojot jauniegūtās zināšanas. Septembrī redzēsim, kā teorija un mana plānošana izskatīsies dzīvē. Būs interesanti!»
Juris Zakrevskis:
«Jau pirmajā dienā akadēmijā sevi nosaucām par ģimeni, tātad sevi tā apzinājāmies. Arī turpmāk centīsimies cits citam palīdzēt. Piecas nedēļas spraigi mācīties un kopā būt nav viegli, bet mēs cits citu uztvērām kā draugi. Kad kādam kļuva grūti, tad uzmundrinājām. Iespējamās misijas ģimene ir kupla, jo tajā līdztekus dalībniekiem ir Zane, Inga un pārējā komanda.
Daudz noderīga ieguvām mācībās, īpaši metodikā. Ko darīt, kā darīt, kā labāk. Pašlaik jūtos tā, it kā atrastos istabā pēc dzīvokļa maiņas. Tā ir piepildīta ar daudz dažādām labām lietām un rīkiem, bet daļa vēl atrodas kastēs. Jāpadomā, kur kas nolikts, kur to parocīgāk izvietot, lai spētu lietderīgāk visu noderīgo izmantot. Labi, ka pēc akadēmijas ir maza atelpa, lai sakārtotu domas!
Ceturtās nedēļas beigās jau sākām just, ka gribas uz skolu. Jā, pašlaik vēl pietrūkst kādas nedēļas, bet šis laiks man būs. Pirmsstarta stāvoklis ir labs. Tagad jāiet tautās, jāsāk izmantot jau apgūtais! Un tad — tad darot būs jāmācās tālāk.
Par sākumu esam runājuši daudz, arī darījuši, eksperimentējuši, vadījuši ministundas un analizējuši cits cita stundas. Esam strādājuši pie stundas struktūras, mērķiem, sprieduši, kā aktualizēt mērķi, kā to sasniegt, kā dabūt atgriezenisko saikni ar skolēniem. Ar nepacietību tagad gribu to visu īstenot.»
