Dzimis: Rīga, 1985
Izglītība: Berea koledža, (Kentuki štats, ASV) Psiholoģijas un socioloģijas programma, bakalaurs (2007) Biznesa vadība ar specializāciju finansēs, bakalaurs (2007)
Intereses: dziedāšana, ģitārspēle, latviešu folklora, frīsbijs
Pieredze: darbība psiholoģijas statistikas jomā Berea koledžā, vadīšanas un mārketinga jomā biznesa vidē

Skola, kurā strādā: Rīgas Pārdaugavas profesionālā vidusskola

„Nevaru izturēt stagnāciju, tāpēc domāju, ka esmu nokļuvis īstajā vietā,” saka Jumis. Vidusskolu viņš beidza un bakalaura grādu ieguva Savienotajās Valstīs, Kentuki štata Berea koledžā. Mācību laikā Jumis strādājis par profesora asistentu psiholoģijas statistikas kursā un šai darbā guva gandarījuma sajūtu, kas vēlāk viņu pamudināja pieteikties Iespējamā misijā. „Psiholoģijas statistika ir specifiska ar to, ka ir jāpalīdz apgūt statistika studentiem, kas daļēji varbūt ir izvēlējušies psiholoģiju kā savu studiju virzienu dēļ nepatikas pret eksaktajām zinātnēm. Mans uzdevums bija mājasdarbu izveide, konsultāciju vadīšana un individuālas sesijas cilvēkiem. Bija studenti, kam vajadzēja verbālas instrukcijas, dažiem vajadzēja vizuālu demonstrāciju, un citiem vajadzēja pašiem izdomāt teoriju, lai saprastu, ko tā nozīmē. Iemācījos dažādus paņēmienus, kā skaidrot statistiku cilvēkiem, kas paši sevi bija pārliecinājuši, ka nespēj uztvert šo priekšmetu. Rezultātā cilvēki bija man pateicīgi, kad mani padomi bija palīdzējuši viņiem iegūt augstākas atzīmes eksāmenos. Iespējams, ka gandarījuma sajūta, ko guvu no šiem komplimentiem, bija daļa iemesla, kāpēc pieteicos programmai.“

Vaicāts, ko viņš sagaida no dalības Iespējamajā misijā, Jumis pirmkārt min nebeidzamus izaicinājumus. To, ka tādi būs, viņš sapratis no sarunas ar esošo dalībnieci Edīti Milleri. „Piemēram, man piedāvās vienu metodi, kā es kaut ko varu darīt, es viņu iemācīšos un tā vietā, lai turpinātu strādāt ar to metodi, būs jāizmanto kāda jauna. Visu laiku būs jāizaicina sevi, jākāpj pāri savām iespēju robežām – tādos apstākļos jūtos savā elementā.”

Ja tagad būtu jau 2011. gada pavasaris, tad Jumis gribētu, pirmkārt, būt noturējies savā skolā. Otrkārt, lai viņa skolēni būtu guvuši zināšanas, kas savādāk tiem būtu gājušas secen. „Kā angļu valodas skolotājs es varētu sniegt skolēniem to, kā valodu stundās ārkārtīgi pietrūkst - kontakta ar cilvēku, kas valodu izjūt un lieto kā dzimto valodu. Tas ir svarīgi.”

Jumis pats sevī šais divos gados vēlas tālāk attīstīt skolotāja un publiskās runas spējas, un plānošanas prasmes - nevis darboties haotiska dzinuļa iespaidā, bet konstruktīvi virzīt lietas uz priekšu. Viņu ārkārtīgi interesē praksē pielietot psiholoģijas studijās iegūtās zināšanas - kas notiek ar cilvēku motivāciju. „Skolēniem negribas mācīties – gribas darīt citas lietas. Domāju, ka tas ir nopietns izaicinājums.”

Par to, vai skolotāja darbs viņam būtu aicinājums arī vēlāk, Jumis šaubās. „Neesmu pārliecināts, vai gribu būt skolotājs nākamos 20 gadus, bet iespēja to darīt divus gadus ar tik lielisku atbalstu būtu neaizvietojama pieredze manai cilvēciskajai izaugsmei.“