Dzimusi: Raunā, 1983
Izglītība: Latvijas Universitāte, Moderno valodu fakultāte, Āzijas studiju bakalaura programma, 2006, Otrā līmeņa augstākās profesionālās tulkotāju studijas, 2008
Intereses: aktīva Greenpeace dalībniece, raksta īsos stāstus, aizraujas ar dārzkopību, puķkopību, pārgājieniem, velobraucieniem
Pieredze: korejiešu valodas apgūšana Korejā, darbs tulkotāju birojā Skrivanek Latvia - tulkotāja no angļu uz latviešu valodu
Skola, kurā strādā: Valmieras Valsts ģimnāzija
„Manu piedalīšanās iemeslu var raksturot kā divsejainu – no vienas puses vēlos izmantot iespēju dalīties ar savām zināšanām, bagātināt citus ar savu pieredzi, iedvesmot un aizraut. No otras – līdz ar skolēniem vēlos mācīties un augt arī pati,” par motivāciju piedalīties Iespējamā misijā saka Ilona. Viņa ir profesionāla tulkotāja – strādā SIA Skrivanek, tulkojot no angļu valodas uz latviešu. Ārpus tiešajiem darba pienākumiem Ilona tulko daiļliteratūru: apgādā Atēna 2008. gadā iznāca viņas tulkotā Dīpaka Čopras grāmata Dzīve pēc nāves.
Tulkošanā Ilonai patīk, kā viņa saka, rakšanās pa vārdiem. „Angliski ir viens vārds, bet latviski pretī nav, un tad ir jāmeklē, lai gala beigās sanāk labs, viegls teksts. Man patīk tas darbs, bet es vēl gribēju mācīties.” Un vēl viena viņas vēlme bijusi - pamēģināt skolotājas darbu. Ilona uzskata, ka skolotāja profesijai piemīt neaprakstāma aura. „Tā mani valdzinājusi jau kopš bērnudārza gaitām – būt par cilvēku, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem, var palīdzēt ikvienā situācijā, kas spēj nomierināt, kas iedrošina sekot riskantiem sapņiem – nav nekā diženāka un cienījamāka! Manuprāt, šī programma sniedz iespēju man pārbaudīt savu atbilstību šim amatam, sniedz iespēju papildināt, uzlabot, atjaunot gan akadēmiskas, gan vispārējas dzīves zināšanas, kas noderēs ne tikai skolotāja darbā, bet arī turpmāk dzīvē, ļauj pozitīvi ietekmēt daudzu jaunu cilvēku dzīves. Es vēlos šo iespēju izmantot.“
Ko Ilona vēlas panākt strādājot skolā? Savā pieteikumā viņa raksta: „Mazizmēra nemirstību. Pilnīgi nopietni. Lūdzu, nepārprotiet - es ar to nedomāju pieminekli skolas pagalmā vai nelielu plāksnīti ar manu vārdu kādā kabinetā. Nē. Man pietiktu, ja vismaz trīs no maniem bijušajiem skolēniem atcerētos mani kā skolotāju, kas palīdzēja mācībās vai kas deva labu padomu par to, kuru augstskolu izvēlēties pēc vidusskolas beigšanas. Man pietiktu, ja būtu kaut divi cilvēki, kurus spētu pārliecināt, ka skola ir liela zelta biļete uz iespēju zemi - Nākotni - , ka skola ir kas daudz vairāk par garlaicību, neizpildāmiem mājasdarbiem un nekam nederīgiem kontroldarbiem. Kaut viens cilvēks, kas noticētu, ka mācīties var ikviens un to darīt nekad nav par vēlu.
Bet būšu pavisam godīga - es neesmu tik pieticīga. Es vēlos iegūt jaunas zināšanas, vēlos pārbaudīt sevi, vēlos pierādīt sevi gan sev, gan citiem. Vēlos būt persona, kas pēc diviem gadiem varēs ar drošu sirdi teikt, ka Iespējamā Misija izmainīja manu dzīvi, norādot virzienu, kurā es varēšu stūrēt savu kuģi visu mūžu. Pretī mazizmēra nemirstībai.“
