Dzimis: Rīgā, 1985. gadā
Izglītība: studējis Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē un ieguvis politikas zinātņu bakalaura un maģistra grādu.
Pieredze: četrus gadus strādājis LU Sociālo zinātņu fakultātē par studiju lietvedi. Mācoties vidusskolā, vairākus gadus vadīja skolēnu pašpārvaldi, bija skolas avīzes idejas autors un galvenais redaktors.
Intereses: patīk iet uz teātri, jo īpaši Jaunā Rīgas teātra izrādēm, kopš bērnības dejo tautiskās dejas.
Skola, kurā strādā: Rīgas Lietuviešu vidusskola
„Mani ārkārtīgi aizrauj Iespējamās misijas ideja mainīt pasauli. Tas man ir fantastisks izaicinājums – caur mazām lietām mainīt pasauli un dot labāko, kas man ir. Man šķiet, ka es esmu uzkrājis pieredzi – ne tikai ar to, ka sešus gadus esmu mācījies vienu konkrētu zinātni, bet arī dzīvē. Nupat šķiet, ka kaut ko no tās saprotu,” Oskars saka.
Pie akadēmiskajiem sasniegumiem viņš piemin maģistra darbu, kuru rakstījis par kultūrpolitiku un tās attīstības tendencēm Latvijā. Darbs ticis novērtēts kā izcils. Studiju laikā Oskars sāka strādāt par lietvedi savā fakultātē. Dzīves posms fakultātē bijis piepildīts un interesants, tomēr tagad viņš jūtas izslāpis pēc pārmaiņām. Nākotnē Oskars domā par doktorantūru un iespējams par akadēmisko karjeru.
Runājot par interesēm, Oskars īsos teikumos ietilpina dažādas radošas aktivitātes. „Man ārkārtīgi patīk iet uz teātri: fanoju par Jauno Rīgas teātri. Man patīk bildēt, šo to rakstu, kad ir radošs pacēlums, kopš mazotnes dejoju tautiskās dejas.”
Skolā strādājot, Oskars gribētu spēt aizraut jauniešus. Vaicāts par paraugiem, Oskars teic, ka skolā ir redzējis abas galējības – gan ļoti motivētus skolotājus, gan pilnīgi demotivētus. „Vidusskolā man bija fantastiska literatūras skolotāja. Viņa savu darbu darīja ar sirdi un dvēseli, un spēja mūs visus aizraut – gan tādus apzinīgus un centīgus, kāds tolaik biju es, gan slaistus un slīmestus. Visi lasīja obligāto literatūru, rakstīja, diskutēja.” Visspilgtāk Oskaram palikusi prātā kāda stunda, kurā viņi rakstījuši dzeju. „Skolotāja uzlika meditatīvu mūziku, un mēs dzejojām. Šķiet ārā bija pavasaris. Vēl tagad atceros to sajūtu: sēdi un raksti dzeju. Man gribas būt tādam skolotājam.”
Savā priekšmetā, ja tā būs politikas joma, Oskars zinātnes abstrakcijas gribētu spēt novest līdz to saiknei ar dzīvi. „Es jau zinu, ka savas stundas sākšu ar aktuālo notikumu apskatu, jo jaunieši maz seko līdzi tam, kas notiek. Viņiem ir mikrovide, ģimene, draugi, bet pietrūkst plašāka redzējuma.”
Oskars pats atzīst, ka sen neviena ideja viņu nav tā aizrāvusi kā Iespējamā misija. „Jo vairāk iedziļinos, jo vairāk patīk. Man ir sajūta, ka pašlaik man ir daudz ko dot - var smelt saujām,” viņš saka.
