Dzimtā vieta: Dobele
Augstskola: Latvijas Kultūras akadēmija
Skola, kurā strādāja: Rīgas Teikas vidusskola
Intereses: māksla, rokdarbi, izglītības jautājumi
Liene Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās un vēl maģistrantūrā studē kultūras teoriju. Liene ir strādājusi par gidi Latvijas Okupācijas muzejā, žurnālisti laikrakstā Rīgas Balss, līdz šim pēdējais darbs — tulkotāja birojā Skrivanek Latvia. Liene par sevi: «Lēmumu pieteikties pieņēmu ātri. Iespējamās misijas mērķi ir man tuvi, jēgpilni. Skolotāja profesija nav bijusi mans aicinājums, bet pašlaik ir man izaicinājums.»
Dobelniece Liene pieder tiem mazpilsētu bērniem, kam nācies paša spēkiem izsisties un sasniegt vēlamo. Šādā līderisma dzīves skolā meitene skolojusies arī vēlāk, gan vadot hosteli (šajā gadā, Lienes pašas vārdiem runājot, viņa pārtapusi cilvēkā — orķestrī), gan ar Eiropas globālās izglītības programmas stipendiju trīs mēnešus Namībijā pētot vietējās ciltis. Māksla un kultūra Lieni saistījusi vienmēr, un viņa pieļauj, ka pēc gadiem pieciem varētu būt galerijas īpašniece.
«Man ir neizsīkstoši daudz pozitīvas enerģijas, ar ko aizrauju arī citus. Ja pati par kaut ko iedegos, tad tas ir ilgstoši. Man ir lieliska zināšanu bāze, kaislība uz mākslu, vēsturi un cilvēkiem. Spēju redzēt lietas kontekstā un pasauli kopumā, un man pietiek pašpārliecinātības to teikt. Esmu sabiedriski rosīga, man ir daudz stāstāma un daudz arī gribu gūt no citiem.
Pašlaik skolā nav mācību priekšmeta «globālā izglītība», tomēr tas varētu būt ļoti interesanti — aplūkot pasaules likumsakarības, pārrunāt citu valstu dzīvi, to, ka mūsu ikdienas darbība var ietekmēt globālās norises, kā saprast citam citu. Tas tomēr atšķiras no ģeogrāfijas, kas pasauli tver vairāk karšu līmenī.
Pedagoģija, vismaz mūsu izglītības sistēmā, par daudz grib ielikt cilvēkus rāmjos. Apzinos, ka man ir, ko dot. Negribu nevienu aizvainot, bet diezin vai tagad gribētu iet uz skolu, ja būtu beigusi pedagogus. Iespējamā misija cenšas būtiski ieguldīt sabiedrībā, es to jūtu kā sen gaidītu iespēju iegūt jaunu lielisku pieredzi un nodot tālāk pašas uzkrāto. Skolotājam jābūt pirmajam paraugam, autoritātei bērniem, kaut arī viņiem skolas solā bieži vien tā nešķiet. Jā, man ir arī bail, ka varētu neizdoties, bet, ja izdosies, tad būs ļoti vērtīgi. No sirds ticu, ka ikviens spēj pasaulē kaut ko mainīt.»
