Anna Gabriša  Dabaszinību, bioloģijas un ķīmijas skolotāja

Anna Gabriša
Dabaszinību, bioloģijas un ķīmijas skolotāja

Augstskola: Rīgas Tehniskā universitāte, Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte

Skola, kurā strādāja: Teteles pamatskola

Intereses: improvizācijas teātris, opera, kultūra, zinātne, ekoloģija, psiholoģija, cilvēki

Dzimusi un augusi Varakļānos. Rīgas Tehniskās universitātes Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedrā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu (2007.g.). Iespējamā misija Annu pamudinājusi īstenot pasenu ieceri — sākt darbu skolā. Anna Gabriša: «Nekad nedrīkst pārstāt sapņot un nedrīkst palaist garām mirkli, kad sapnis sāk piepildīties!»

Anna sevi raksturo kā optimisti ar latgalietes spītu, kas iesākto allaž padara līdz galam. Ja Anna ar kaut ko aizraujas, tad ar dubultu degsmi to klāsta un māca citiem. Meitene nebaidās riskēt ne mācību, ne darba dēļ. Studiju gados topošā ķīmiķe darbojusies Studentu parlamentā, piedalījusies studentu konferencēs. Anna iestājas par vienlīdzību un taisnīgumu, neatbalsta hierarhiju ne skolā, ne Saeimā, uzskatot, ka visi ir vienlīdzīgi, tikai dažādās attīstības pakāpēs. «Apzinos, ka skolotājam ir jāievēro zināmas robežas, tomēr uzskatu, ka Skolotājs - Draugs sasniedz daudz vairāk nekā Skolotājs - Bieds.»

Ķīmijā jauno varakļānieti ieinteresējusi skolotāja, vēlāk — pasniedzēji. Par savu nozari Anna Gabriša stāsta ar sajūsmu: «Ķīmija ir ļoti saistoša. Tā gan prasa no cilvēka diezgan daudz, bet galarezultāts ir pūļu vērts. Ķīmija ir visapkārt — parfimērijā, medikamentos, degvielā, būvmateriālos, apģērbā, pārtikā, pirotehnikā! Lielākajā daļā profesiju ir nepieciešamas kaut vai nelielas ķīmijas pamatzināšanas. Ja skolēnus prot ieinteresēt ķīmijā, tad viņi aizraujas. Man tādi skolotāji ir bijuši, un lielākais gandarījums būtu par šādu Skolotāju kļūt!

Nekur nav tik dažāda sabiedrība kā skolā — tik dažādi mērķi, intereses, skatījumi, attieksmes, atšķirīgas personības. Tas ir izaicinājums — šādā sabiedrībā iekļauties, mācīties no tās, mācīt to un palīdzēt tai pilnveidoties! Apzinos, ka mācīt — tas ir ļoti atbildīgi, tas nozīmē veidot otra cilvēka likteni. Kā skolotāja gribu parādīt, ka var mācīt citādi nekā ierasts. Gribu strādāt ārpus Rīgas. Laukos bērni šķiet dabiskāki, brīvāki.

Nepiepildīta iecere par skolotāja darbu manī dzīvoja ilgāku laiku. Iespējamā misija pamudināja to īstenot. Ja neatsauktos, tad vēlāk to nožēlotu.

Dzīve rādīs, kāda es būšu, kas ar mani notiks, bet šī programma noteikti ietekmēs tālākos mērķus un sapņus!»